Baroka literatūra

Baroka literatūra radās 16.gs. beigās un 17.gs. sākumā Itālijā un pakāpeniski 17.gs. izplatījās pārējā Eiropā.

Iezīmes

Baroka literatūra visspilgtāk izpaudās dzejā. 17.gs. vairākās Eiropas valstīs (Vācijā, Zviedrijā, Nīderlandē u.c.) ne tikai uz literatūru, bet arī uz mākslu kopumā lielu ietekmi atstāja postošais Trīsdesmit gadu karš, postoši kari un mēra epidēmijas plosījās arī citviet Eiropā, un literatūrā un mākslā aktualizējās ar nāvi un cilvēka spēju ierobežotību un cilvēka mirstīgumu, arī reliģiju saistītas tēmas un motīvi: Vanitas (uzsvars uz laicīgā pārejošo un nepastāvīgo raksturu), Memento mori ("atceries nāvi" - atgādinājums par cilvēka mirstīgumu) un Carpe diem (burtiski "tver dienu" - mirkļa izbaudīšana). Baroka literatūra pievērsās arī mītam; antīkie mīti tika saistīti ar Bībeles un kristietības sižetiem un motīviem.

Baroka literatūrā liela nozīme bija virtuozitātei un formas meistarībai. Tā izceļas arī ar krāšņu un smalku tēlainību (īpaši attīstījās metafora un hiperbola). Baroka literatūra bieži vien ir alegoriska rakstura.

Pārstāvji

Nozīmīgākais baroka literatūras pārstāvis Itālijā bija dzejnieks Džovanni Batista Marino (1569-1625). Marino ar savu dzeju tiecās lasītāju pārsteigt un apžilbināt ar savu stilu un valodu. Itālijā izveidojās atsevišķs Marino vārdā nodēvēts virziens - marinisms (saukts arī par secentismo). Marinisti īpašu uzmanību pievērsa metaforai, hiperbolai, vārdu spēlēm un valodas un stila izsmalcinātībai, mītiskiem motīviem.

Spānijā par baroku var runāt t.s. Spānijas zelta laikmeta (Siglo de Oro) sakarā. Te kā pazīstamākos baroka autorus varētu minēt dramaturgus Lopi de Vegu (1562-1635) un Kalderonu de la Barku (1600-1681), lai gan šos autorus dažkārt uzskata arī par renesanses pārstāvjiem. Izcilākais spāņu baroka dzejnieks ir Fransisko de Kevedo (1580-1645).

Portugāļu literatūrā nozīmīgākie baroka autori ir Brazīlijā dzīvojušie Antonio Vieira (1608-1697) un Gregorio de Matoss (1636-1696), kā arī Portugālē dzīvojušais Fransisko Rodrigess Lobo (1589-1621).

Kā Vācijas nozīmīgākie baroka pārstāvji minami Andreass Grifijs (1616—1664), Martins Opics (1597—1639), Angeluss Silēzijs (1624-1677), Kristiāns Hofmans fon Hofmansvaldaus (1617—1679), Pauls Gerharts (1607—1676), Hanss Jakobs Kristofels fon Grimmelshauzens (1621—1676).

Lielbritānijā par baroka literatūrai piederīgiem var uzskatīt tā sauktos metafiziskos dzejniekus - Džonu Donnu (1572-1631), Džordžu Herbertu (1593-1633), Endrū Mārvelu (1621-1678) u.c.